Pateicoties video spēļu (datorspēļu) vecumam, kā izklaides sfērai, lielākā daļa parasto iedzīvotāju nav informēta par šo nozari un attiecīgi pie visām savām problēmām vaino video spēles, bieži vien nemaz nesaprotot, par ko tad īsti iet runa. Centīšos izskaidrot, kā tad īsti ir ar tām spēlēm un prātā apdalītiem cilvēkiem, kas vardarbīgi izturas pret apkārtējiem un pēc tam vaino spēles.

Nereti nākas dzirdēt malu malās, kā izteikti nespēlētāji vaino video spēles visās sadzīves nedienās. Cilvēku sabiedrībā naids parasti rodas no nesaprašanas. Un tas viss tikai tapēc, ka spēļu industrija vēl ir salīdzinoši, ļoti jauna. Latvijā situācija ir vēl sliktāka. Kamēr rietumu pasaule 80tajos gados, jau spaidija pultis, mēs klausijāmies ‘Pērkonu’ un lasijām Ojāra Vācieša dzejoļus. Tad nu šis raksts ir domāts cilvēkiem, kas ar video spēlēm ir uz ‘Jūs’, vai tās nespēlē vispār. Ja esat geimeris, šo rakstu varat parādīt saviem vecākiem, vai citiem neieinsteresētiem līdzcilvēkiem.

Vecuma ierobežojumi

Tuvojas svētki un noteikti liels skaits vecāku apsver domu, kā dāvanu, iegādāties kādu video spēli savām atvasēm. Visparastākais modelis šajā situācijā ir: vecāks ieiet veikalā, neko daudz nesaprasdams, pajautā pārdevējam, kas tad pašlaik ir tās populārākās spēles. Un pārdevēji, bieži vien, vai nu nezināšanas vai vienaldzības dēļ, arī iesaka skaļākos nosaukumus, pilnīgi aizmirstot par vienu svarīgu faktoru – spēlētāja vecumu.

Datorspēles, gluži tā pat kā filmas, mūzika un jebkura cita izklaides industrija, tiek stingri ierobežota. Lai pēc iespējas izvairītos no nenobriedušu prātu pāragras sabojāšanas, spēlēm ARĪ IR vecuma ierobežojumi.

Ar spēlēm ir līdzīgi, kā ar filmām. Vecāki, nedosies uz video filmu veikalu, un nepirks porno filmas, kā Ziemassvētku dāvanu saviem 12 gadus vecajiem bērniem, un pēc tam nevainos visu kino industriju kopumā par saturu, kas nav piemērots bērniem.

Iesākumā lūdzu pievērsiet uzmanību diviem elementiem uz jebkuras video spēles iepakojuma, kas norāda cik pieaugušiem cilvēkiem, konkrētā spēle ir domāta.

Iepakojuma priekšpusē, visbiežāk būs viens vai pat abi divi no zemāk minētajiem simboliem. Vienkāršākais variants, ka apaļā rāmītī būs skaitlis, kas norāda, no cik gadiem spēle ir ieteicama. Ja priekšējā vāka lejas daļā, ir sarkans aplītis ar ciparu 18, tad pašsaprotami, ka šī spēle nebūs labākā dāvana 10 gadus vecam jaunietim.

Otrs variants ir tā saucamie - ESRB reitingi. Šeit, spēles ierobežojums tiek noteikt ar pirmo vārda burtu angļu valodā. Liels E burts nozīmē – spēle domāta visiem (no angļ. val. Everyone). T burts nozīmē – sākot ar tīņu vecumu (no. angļ. val. Teen). M nozīmē – spēle domāta tikai pieaugušajiem (no angļ. val. Mature).

Jebkurā gadijumā, uz spēles iepakojuma – VIENMĒR ir norādīts, kāda vecuma auditorijai tā ir domāta, par nelaimi latviešiem, norādijumi ir angļu valodā, tapēc vienmēr varat palūgt palīdzību pārdevējam. Taču galvenais ir zināt, ka šādi ierobežojumi pastāv un tiem vajadzētu pievērst uzmanību.

Spēles domātas tikai bērniem

Joprojām, pastāv uzskats, ka video spēles ir domātas tikai bērniem. Pateicoties attīstības ciklam, un izaugušajai mērķauditorijai, ir izaugušas arī pašas datorspēles, bieži vien piedāvajot ļoti nopietnu, skarbu un pieaugušajiem atbilstošu spēles procesu un emocionālu pieredzi, līdzīgi kā filmas, grāmatas vai teātris.

Kā zinām, arī pieaugušie mēdz spēlēties. Tiesa, dažreiz varbūt ar citiem mērķiem un ieguvumiem. Ir video spēles, kas piedāvā vienkārši jautri padavītu laiku, taču ir arī spēles, kas piedāvā emocionālu baudījumu, kvalitatīva stāsta, atmosfēras un vizuālā tēla dēļ, gluži kā laba grāmata vai filma. Spēles guļamistabā vai pie televizora ekrāna, jebkurā gadijumā, mums visiem ir nepieciešama atelpa no darba stresa un ikdienas rūpēm, kas ir jebkuras izklaides industrijas pamats.

Pašreizējā situācijā, video spēles ir viena no lielākajām un straujāk augošajām izklaides industrijas nozarēm, kur liela daļa projektu budžeti ir pielīdzināmi Hollivudas filmu izmaksām. To izstrāde nebūt nav vieglāka, un pie katras spēles visbiežak strādā vairāki desmiti cilvēku, augstākās klases speciālisti zīmēšanā, datorgrafikā, programmēšanā, mūzikā, aktiermākslā, rakstniecībā, marketingā. Ar to es gribu norādīt, ka video spēles ir pavisam nopietna industrija, kura jau ir iekarojusi savu vietu blakus kino, mūzikai, grāmatām, un negrasās nekur pazust.

Par bērna ‘atlīmēšanu’ no datora ekrāna

Jauniešiem, kas auguši, laikā, kad video spēles Latvijā nebija tik populāras, šī problēma visbiežak nepiemīt. Tas vairāk attiecas uz pavisam jauno paaudzi, kas praktiski uzaug pie datora ekrāniem un internetā. Iemesls, kāpēc viss brīvais laiks tiek pavadīts spēlējot spēles? Visbiežāk var sagaidīt atbildi, ka vienkārši nav nekā labāka ko darīt, vai konkrētais indivīds, vienkārši nav informēts par citām aktivitātēm.

Ja bērnu audzināšana izpaužas, kā atvases nosēdināšana pie TV, lai aug un mācās, tad nevajadzētu daudz brīnīties, ka TV ekrānu nomaina datora ekrāns. Jebkurā gadijumā, vecāku pienākums ir iesaistīties sava bērna dzīvē, līdz tas vairs nav nepieciešams. Ja bērns pats labprātīgi nevēlas darīt neko citu kā spēlēt video spēles, dodiet viņam idejas, par citām nodarbēm, kas varētu tikpat labi piesaistīt viņa uzmanību, jo tieši Jūs esat tie ar dzīves pieredzi un plašākām zināšanām par apkārtējo pasauli. Ja izdosies atrast hobiju, kas patiešām aizrauj konkrēto geimeri, video spēles dabiskā veidā nostāsies otrajā plānā. Ļaujiet un palīdziet vairāk izpausties un kaut ko sasniegt arī reālajā dzīvē, kur balva par paveikto visbiežāk ir labāka kā spēlē, tad arī spēles ātrie un vieglie sasniegumi vairs neliksies tik vilinoši.

Spēles audzina psihopātu paaudzi

Masu mēdijos, nu jau gandrīz katru mēnesi pavīd virsraksti, par kārtējo slaktiņu video spēļu dēļ. Žurnālisti visbiežāk izmanto tieši video spēļu izcelšanu, starp iemesliem, jo sabiedrībā tas ir pazīstams atslēgvārds, kas ļauj virsarkstu personificēt lielai daļai lasītāju, kas tieši virsraksta dēļ izlasīs visu rakstu. Līdzīgi kā ar atslēgvārdiem – terrorisms, cūku gripa, krīze un sekss. Praktiski, ja cilvēkam ir garīgas dabas traucējumi, kas var likt jebkurā brīdī ‘aiziet pa gaisu’, tad ir garš saraksts ar apkārtējās vides impulsiem, kas var provocēt neizbēgamo, tai skaitā stress skolā vai darba vietā. Par nelaimi, video spēļu aizstāvjiem, datorspēles ir šajā sarakstā, taču 99% gadijumu ir viens no minējumiem kopā ar citiem iemesliem, taču ir populārākais, ko žurnālistiem patīk izcelt. Kā jau minēju augstāk, vecākiem ir jāseko līdz kādas spēles spēlē viņu atvases, un vai bez spēlēm bērniem ir arī citas nodarbes. Pēc tam kad 12 stundas dienā, pa pubiskajām valsts televīzijām cilvēki nemitīgi galina viens otru, kas starpcitu mūsdienu sabiedrībā skaitās pilnīgi normāli, video spēle pēc tam ir vairs tikai neliels papildinājums.

Pretinieku šaušana spēlē no dažādiem skatpunktiem iegūst dažādas nozīmes. Nespēlētājs, paveroties ekrānā, redz asinis, beigtus cilvēkus, vai briesmoņus. Geimeris redz nepersonificētu pretinieku (fragu, jeb vēl vienu papildus punktu statistikā), kas jāpārspēj veiklībā, tehnikā un gudrībā. Vizuālais, dažreiz, asiņainais tēls kā tāds paliek otrajā plānā, atstājot vien vistiešāko sacensību. Tieši tur arī rodas jaunākais mūsdienu sporta veids – kibersports, kad cilvēki sacenšas, pavisam nopietnos čempionātos, kurš labāk spēlē konkrēto spēli. Kas attiecas uz spēļu vardarbības pusi, tad spēles vistiešākajā veidā turpina filmu, teātra, grāmatu iemītās, tradicionālās takas, piedāvājot cilvēkam jau pazīstamo vidi un procesus. Attēlot vēsturisku, episku viduslaiku kauju ar spilveniem būtu vienkārši muļķīgi, jebkurā izklaides industrijas nozarē.

Bet kā jau minēju, ne visas spēles satur vardarbību. Video spēlēm ir dažādi žanri. Dažādi simulatori – autobraukšanas, lidošanas, biznesa uzturēšanas, pat cilvēku dzīves; stratēģiskās spēles – gan vēsturiskas, gan fantastikas; mīklu speles jeb atjautības spēles; sporta spēles; un daudzas citas. Spēlētāja interaktīvas piedalīšanās dēļ, visas šīs spēles var izraisīt agresiju, ja mēģinot kārtējo reizi pēc kārtas, kaut kas nesanāk kā vajag. Vai tas, pavisam normālā cilvēkā, var pamodināt briesmoni, kas dosies uz skolu apšaut klases biedrus, par to es personīgi ļoti šaubos.

Par lietu kopumā

Protams, vieglākais veids ir visā vainot jauno mēdiju, gluži vai viduslaiku garā. Taču saskare ar video spēlēm mūsdienās būs neizbēgama, tapēc prātīgākais veids būtu izglītoties un iepazīties ar situāciju. Video spēles iespējams dažreiz apgrūtina vecāku pienākumus, taču tas nenozīmē, ka visa industrija ir vainojama visās cilvēces problēmās, zinot civilizācijas vēsturi un cilvēku asinskāro dabu. Pirmām kārtām, video spēles ne vienmēr ir vardarbīgas – un tās, kas ir, tās ir domātas pietiekami nobriedušiem prātiem, lai šis elements nebūtu kā nozīmīgs faktors un stūrakmens jaunieša mentālajā attīstībā un nākotnes raksturā. Otrkārt, arī paši vecāki bieži vien var gūt labumu un relaksāciju labās video spēlēs. Pēdējā laika industrijas flagmanis – spēļu konsoles (x Box 360, Play Station 3) patiešām var būt noderīga izklaides stacija visai ģimenei ne tikai atvasēm, plus mūsdienīgs veids, kā pavadīt vairāk laiku kopā ar bērniem. Laikā, kad klasiska televīzija paliek par vienkāršu, interaktivitāte bagātina izklaides pieredzi, un ļauj krīzes nomāktam cilvēkam kaut uz pāris stundām aizmirst visas dzīves nebūšanas. Kā jebkurā jomā mūsdienās, žurnālistiem patīk dramatizēt, lai cīnītos par paaugstinājumiem arī savā darbā un piesaistītu lielāku lasītāju loku.

 

Raksts pārpublicēts no bloga - speeles.com